Tad tu dzīvo, kad jūti. Un cerams, ka arī tā, kā jūti.
Jā, neviens jau negrasās dot atļauju vakardienai rakstīt nekrologu. Atmiņu deja neīstās bērēs. Ironiski, bet pat tad, ja apglabātā būtu kaut pati svētā vai īsta latvju zeltene, zeme apbērtu visu tikumu un skaistumu.
Pavasarī iegremdējam vakardienu dubļos, tomēr par spīti tam bēres drīzāk atgādina jaunu atdzimšanu. Visiem bēriniekiem galvās darās jaunā diena, ne gluži vairs aizgājēja(s).
Vasarās apglabājam pagājušo zem krāšņiem un spilgtiem ziedu vainagiem, kas apkārtni ieskauj reibinošā kaislē, līdz ar to dvešot īpatnu noslēpumainību un aizliegtu romantiku. Vai jūti? Rozes un lilijas. Krizantēmas. Maijpuķītes. Ai, patiesībā es neesmu nekāda puķu pazinēja, pat nepateikšu, kuri smaržu savienojumi rada viskairāko mirkli, kuri- tieši pretēji.
Rudens bēres nav puķu bēres. Ātri un viss! Lai mazāk salst. Lai lietus ieskalo kapā mazāk kritušo lapu. Jā, rudenī vairāk izjūt sentimentu, bet ne masveidīgu. Bēres kā formalitāte un asaras mums jāmācās nosargāt, tā teikt, intīmākai atmosfērai.
Un te jau ziema. Bet satikšanās vieta joprojām tā pati. Turklāt zārkā arī guldām vēl aizvien to pašu. Tomēr jāatzīst, ka ziemā ir vissmagāk. Sasalušie zemes klēpji, kas bērinieku sviesti dragā zārka vāku, radot iespaidu, ka mirušais jānonāvē vēl un vēl.. Apkārt arī viss guļ. Un kapā guļ. Un tad tā pēkšņi, negaidot tu vai nu aizmiedz pats.., vai arī ievelc jaunu, vairs ne tik drēgnu gaisu savās plaušās un ar kustību, kliedzienu, sajūtu ienes sevi citā.
Un tad tu dzīvo, kad jūti. Un brīžiem taču šķiet, ka arī tā, kā jūti.
