rūgtums pāri malām
un jūti
ka esi

bet tevi jau no bērnības māca
saspiest lūpas vēl ciešāk
un nekliegt vairs pasaulei sirdī

un tai pasaulei
kas tevī
itkā neesot jēgas

līdz ar to
tikai rūgta atbalss visumā
bet nekad nerimsties kliegt

tikai rokas stiepiena attālumā
ir pa īstam tavs
un jādomā,
ka rokas jau vairs garākas nekļūs

bet ko tu zini
par mans un tavs
un ko tu maz zini
pats par savām rokām

saka, ka čigānietes mākot zīlēt plaukstās
vai, atvainojos par manu netoleranci
jāsaka būtu- romu sievietes
mākot zīlēt ikvienā plaukstā

pie velna!
bet stāsts nav par rokām
Un nav par čigāniem

un patiesībā
tikai rokas stiepiena attālumā
var paskatīties uz to,
cik ilgi var būt tik tālu
un cik tālu ir īsts

šis, iespējams, ir tas mirklis,
kurā ieplūst dzīvība

un logā,
kurš nosvīdis no mūsu elpas,
velkam līnijas
garas
līdz mūžībai

bet pasaule nemāk sadegt
vienā cēlienā
tā liesmo un kvēl
mums līdz
pat tad,
ja izgaro mirklī

un līnija logā
kā pierādījums visam,
ko vēlies pierādīt







šis, iespējams, bija tas mirklis,
kurā ieplūda dzīvība

Savādi, cik bieži mani uz gājēju pārejām centušies (ne)nobraukt. Vismaz jādoma, ka tā, spriežot pēc riepu svilpoņas pilsētas ritmā. Un, re, saule atkal sarāvās. Kā sirds.

Eju tālāk. Un atkal savādi, ka nez pa kuru laiku saule atguvusi sevi, savu stāju. Klip-klap. Skan papēži, dilstot pret raupjā asfalta virsmu. Bet ja nu man būtu rati? Švīk! Pilsēta elpo.

Tik nolādēti skaists rudens, pieskaitīts pie "man nepatīk". Un elpa nav salta.

Klip- klap tālāk bez ratiem. Un viens. Pavisam viens cilvēks var būt. Viens ar ielu. Vai bez tās Saule, šķiet, sarāvusies atkal. Un nav vienalga. Un sirds. Tāpat. Punkts.

nekrologs

Tad tu dzīvo, kad jūti. Un cerams, ka arī tā, kā jūti.

Jā, neviens jau negrasās dot atļauju vakardienai rakstīt nekrologu. Atmiņu deja neīstās bērēs. Ironiski, bet pat tad, ja apglabātā būtu kaut pati svētā vai īsta latvju zeltene, zeme apbērtu visu tikumu un skaistumu.

Pavasarī iegremdējam vakardienu dubļos, tomēr par spīti tam bēres drīzāk atgādina jaunu atdzimšanu. Visiem bēriniekiem galvās darās jaunā diena, ne gluži vairs aizgājēja(s).

Vasarās apglabājam pagājušo zem krāšņiem un spilgtiem ziedu vainagiem, kas apkārtni ieskauj reibinošā kaislē, līdz ar to dvešot īpatnu noslēpumainību un aizliegtu romantiku. Vai jūti? Rozes un lilijas. Krizantēmas. Maijpuķītes. Ai, patiesībā es neesmu nekāda puķu pazinēja, pat nepateikšu, kuri smaržu savienojumi rada viskairāko mirkli, kuri- tieši pretēji.

Rudens bēres nav puķu bēres. Ātri un viss! Lai mazāk salst. Lai lietus ieskalo kapā mazāk kritušo lapu. Jā, rudenī vairāk izjūt sentimentu, bet ne masveidīgu. Bēres kā formalitāte un asaras mums jāmācās nosargāt, tā teikt, intīmākai atmosfērai.

Un te jau ziema. Bet satikšanās vieta joprojām tā pati. Turklāt zārkā arī guldām vēl aizvien to pašu. Tomēr jāatzīst, ka ziemā ir vissmagāk. Sasalušie zemes klēpji, kas bērinieku sviesti dragā zārka vāku, radot iespaidu, ka mirušais jānonāvē vēl un vēl.. Apkārt arī viss guļ. Un kapā guļ. Un tad tā pēkšņi, negaidot tu vai nu aizmiedz pats.., vai arī ievelc jaunu, vairs ne tik drēgnu gaisu savās plaušās un ar kustību, kliedzienu, sajūtu ienes sevi citā.

Un tad tu dzīvo, kad jūti. Un brīžiem taču šķiet, ka arī tā, kā jūti.

varas paņēmiens

es saprotu, ka vara ir spēcīgs ierocis un tās noturēšana ir sarežģīta, bet šorīt, kad man stāstīja par Kadafi iespējamo politiku, kur kā līdzeklis tiek lietota sieviešu izvarošana, man sametās slikti.

Atsaucoties uz Madaras vārdiem: pat Staļiņam vai Hitleram kas tāds neienāca prātā!

Nu protams, jūs teiksiet un pieminēsiet krievu karavīru veikto sieviešu izvarošanu, kad Padomju karaspēks sasniedza Vāciju, bet tā vairāk būtu definējama kā masu psihoze un pašu iniciatīva, ne no augšas virzīta politika.

nedaudz par notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Emma Korna, sieviete, kura piedzīvoja krievu "atbrīvotāju" ..hmm.. ATBRĪVOŠANU, vēlāk sniegusi šādu leicību: „3. februārī pilsētā ienāca Sarkanās armijas frontes vienības. Sarkanarmieši nokāpa pagrabā, kur mēs slēpāmies, pavērsa ieročus pret mani un divām pārējām sievietēm un pavēlēja mums iet ārā. Pagalmā mani izvaroja divpadsmit zaldāti pēc kārtas. Citi zaldāti to pašu darīja ar abām manām kaimiņienēm.
Un šādi stāsti atrodami ne jau desmitos, bet daudz lielākos apjomos. Un daudzi no stāstiem ir tēloti daudz spilgtākās krāsās. Vēl tagad nereti šie kara notikumi tiek atgādināti (un tas, manuprāt, ir ļoti, ļoti pareizi. Aizmirst būtu nepiedodami.). Jāatzīmē gan, ka šis, tāpat kā daudzi citi vēstures stāsti, tiek izmantoti arī mūsdienu politikas virzīšanā. Protams, naids, naida kurināšana, latvieši- krievi, utt. bet ne par to es vēlējos runāt. Daudzi tāpat zin manu viedokli un manu tieksmi visus aizstāvēt, bet nepārprotiet, šeit nav neviens labs vai slikts vārds par krieviem, jo, kā mēs zinām, neko nedrīkst vispārināt, viss jāizvērtē kritiski un bla, bla bla..

Bet kopumā ideja SIEVIEŠU IZVAROŠANA KĀ NO AUGŠAS VIRZĪTA VALSTS POLITIKA uz augstākminētajiem notikumiem nav attiecināma.

Bet tagad? Vai tiešām Lībija un Kadafi spēj izvērst tik šokējošu un šausminošu rīcību kā varas instrumentu? TVNET (ļoti labi apzinos, ka TVNET nav labs info avots un tā, kā arī es 100% neapgalvoju, ka tā tiešām noticis, bet, runāju, pieņemot, ka pastāv šāda iespējamība): "Izmeklētāju rīcībā nonākuši pierādījumi, ka Lībijas diktators Muamars Kadafi devis rīkojumu veikt masveida izvarošanas un iepircis vairākus konteinerus ar seksuālo dziņu stimulējošiem medikamentiem, lai mudinātu savus karavīrus uzbrukt sievietēm, trešdien paziņoja Starptautiskās krimināltiesas (SKT) prokurors Luiss Moreno-Okampo."

Vismaz mani šakē jau pati ideja vien. Bet tomēr interesanti, ai, cilvēku rīcība vispār ir interesanta, tikai katra savā veidā, kā arī mēs katrs pats citu rīcību uztveram citādāk- kāds mums šķiet maigs un pūkains, cits atkal šausminoši draudīgs, pat pretīgs. Lūk, un tā mēs krāsojam baltu un melnu. bet nu jau aizvirzījos no tā, ko vēlējos uzrakstīt.

jauna diena

Cik savādi, ka reizēm vajag tik maz, lai smaids būtu līdz pat ausīm un, kā šķiet, to ne par ko un nekādiem līdzekļiem nevarētu dabūt prom. Un nevajag jau arī! It nemaz.

Darbu vairāk, nekā spēka. Bet kas par to, nu vismaz kas par to šodien? Nē, tā nu gluži šīs lietas neiet, tāpēc jāsaņemas, bet, ziniet ko, tas jau nenozīmē, ka jāizdzēš smaids.

Muļķības, lūk, tām vajadzētu pildīt manu dzīvi! Lielas un mazas kaudzes ar visdažādākajām muļķībām- raibas un melnbaltas, tādas lielas, apaļas, un tad pa vidu arī sīkās, tās ar amizanto pieskaņu un arī pavisam nopietnās. Lai gan, cik nu muļķības vispār var būt nopietnas!

Un muļķībās nav nekā slikta, ja vien neļauj tām transformēties tālāk. Cik savādi, ka reizēm pietiek ar vismazāko muļķību, lai gan tās lielās kaudzes nav līdzējušas. Un smaids. Smaids visam.

Pietrūkst

Sēžu bibliotēkā un galva kā spainis. Jā, ir šis salīdzinājums muļķīgs, bet sajūta jau arī tāda ir.

Bermonts (Avalovs, ha, nekāds Avalovs viņš nav. Un tas ir mans pēdējais vārds. Tas krievu profesora raksts mani pārleicināja. Un pat pulkvedis viņš nav :D ). Golcs. Balodis. Un Zemitāns. Ulmanis. Deņikins. Kolčaks. Tad vēl Peniķis. Un "Blitzschlag".

Ha, zinu, ka tikai man šie sasodītie vārdi likās interesanti. Bet tas jau nekas.
Sēžu bibliotēkā. Un galva tik tiešām kā spainis.

Plānā vēl mazliet Bermonta, jo līdz Latgalei tikpat šodien netikšu.


Bet tik ļoti gribu, lai kāds pasaka, ka būs labi. Un šķiet, ka es varētu tagad piecelties, skriet līdz otram telpas galam, nežēlīgi bļaujot un kliedzot, kāri tverot pēc dziļi ievilktas elpas, kuru tad varētu atkārtoti izkliegt un tad nosēsties uz grīdas, pieraut kājas sev cieši klāt, vērties nekur un ļaut dvēselei izraudāt it visu, kas sakrājies.

Bet ne sūda tā nenotiks! Ieraujos rāmī, aizbultēju apziņu un turpinu cerēt, ka kāds pateiks un parādīs, ka "viss taču ir un arī būs sasodīti labi".

Bibliotēka.
Un galva kā spainis.
Pietrūkst.
Vienmēr kaut kas pietrūkst.

vita in momento

Dzīve beidzas tad, kad aptrūkstas sapņi.
Tad beidzamies mēs paši.

Bet tā sajūta,
ka kaut kas trūkst.
Tā gan nekur vēl nepazūd.

Mazās laimes pilda manu dzīvi
Un sapņi nepazūd

Reizēm esmu dzīva pa īstam

uzdūros

http://www.youtube.com/watch?v=gCTACQt9j64&feature=player_embedded


5 LAUSKAS SUB?KULTŪRAS ir dokumentāla īsfilma par dažām no Latvijas subkultūrām.
Īsfilma uzņemta sadarbībā ar studiju Elm Media un par Eiropas Komisijas programmas „Jaunatne darbībā" finansējumu projekta „Roku rokā ar citādo" ietvaros.
Lasīt vairāk: http://our-fire.net/?p=290

Vakars. Setdiena.

Pie pieturas piebrauc 40. autobus, par ko manāmi nopriecājos, jo, lai gan ārā ir manis tik ļoti kārotais pavasaris, tomēr vakari joprojām vēsi un saslimt nepavisam negribās. Tā nu iekāpju transporta līdzeklī, kā jau vienmēr pārlaižu acis visapkārt, cenšoties novērtēt situāciju un atrast to ērtāko vietiņu, kur piemesties. Jā, ieraugu savu vietu! Raitā solī pieeju, apsēžos. Blakus man sēž jauna sieviete, bet tāda parasta, pelēka. Ja es būtu puisis, tad par viņu teiktu: "Nekas īpašs!" Bet, fuj! Tā taču nedrīkst runāt. Un pati pie sveis nokaunos par šādām domām.

Aiz manis atrodas šī autobusa daļa, kur krēsli novietoti pa četri- viens otram pretī. Un tur savu patvērumu vai vienkārši sēžamvietu atraduši.. Jā! Nez kā viņus pareizāk nosaukt. Man kaut kā negribas teikt- bomži vai vienkārši bezpajumtnieki, bet tā vismaz visiem uzreiz ir skaidrs, par ko runāju, plus vēl nezinu, neesmu atradusi, kādā vārdā šos ļaudis godināt. Viņi bija divi- vīrietis un sieviete, tā šķiet. Bet tā kā arī bezpajumtnieki jau ir dažādi, jāpiemetina, ka šie tiešām izskatījās nožēlojami un tā vien šķita, ka viņi tikai knapi eksistē. Ir taču redzēti arī tādi, kuri vēl ir dzīvi. Bet šie- nē! Piedodiet, ka uzdrīkstos tā teikt, bet tie jau vairs nebija dzīvi, tikai knapi saglabājot pēdējos pieturas punktus, lai elpotu, sēdētu, ietu. Neaizmirsīsim arī šo faktu- dzertu. Abi braucēji jau bija pamanījušies aizmigt, nezinu gan, cik tālu jau viņi varēja būt braukuši.

Protams, visi citi autobusa pasažieri, mani ieskaitot, uz viņiem meta sepenus, nadīgus skatienus, bet pēcāk centās izlikties, ka šādus cilvēkus nepmana, tādi taču nemaz nav un viss ir tik skaisti un jauki, un spoži, un tīri, un mūsu sasodīti mietpilsoniskā dzīvīte taču ir tik fantastiski kolosāla, un mēs lūk dzīvojam pareizi, maksājam nodokļus, ejam uz skolu, uz darbu, bērniem rādām- tas ir pareizi, bet tas nav! Un nē, mēs jau paši savas dzīves nesadiršam, apātiski pieķeroties pagātnei, skrienot pēc nekad nesasniedzamā, mēs nečakarējam ne sevi, ne arī citus, nezinot, ko gribam.. Mēs visu daram tā kā vajag, tad, kad vajag, pie tam arī tur kur vajag!

Pēkšņi autobus apstājas. Nu tam jau nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam- sarkanā gaisma vai pietura. Bet šoreiz nē! Paskatos apkārt- nav ne viens, ne otrs. Durvis atverās. Iekāpj divi samērā jauni, tumšajās policistu formās ģērbušies kungi. Jā, viņi piedr pie tās kārtas, kuru sauc par kungiem un godā, izskatā laipnām, tomēr arī skarbām sejām, skaistiem augumiem. Nu policisti, šī vārda labajā nozīmē. Tādi, kuri spēj rādīt piemēru citiem un ar visu sirdi un dvēseli vēlas uzturēt kārtību, pie tam to arī dara. Jā, bet neviens jau nezin, kā tas garais iespējams sit mājās sievu un saviem berniem uzstāda nesasniedzamus mērķus un niknojas, kad viņiem kas nepadodas. Vai arī, ko dara tas otrs, kad novilcis formu, kā viņš žūpo pie bāra letes un pats izraisa kautiņus tajā, zinot, ka izspruks cauri sviekā. Vai, sanāca aizrunāties! Varbūt vienkārši paiksim pie fakta- policisti un viss, jo velns sazin vai tā par bāru un sievas sišanu ir patiesība, vai tikai manas fantāzijas augļi, un mēs, godīdgie ļaudis, jau nevienu bez iemesla neapsūdzam, vai ne?

Savā prātā izdomāju, ka šoferītis pa rāciju noteikti sazinājies ar centrāli vai ko tādu un šī kārtībsargu atrašanās busā nekādi nav nejauša. Un nav jau arī! Raitā solī, neko citu nemaz nepamanotot abi teju vai pieskrien (tomēr tā zolīdi un pat cēli, nevis neveikli un lempīgi) aizmigušajiem bomzīšiem. Un viss tālākais jau notika ļoti ātri. Sākumā policisti uzbļāva, lai gulētāji ātri ceļās augšā un seko viņiem. Nekadas reakcijas no guļošo puses. Iespējams, policisti vēl ko teica, bet tad viens no viņiem sargāba tuvāk sedošo sievieti un izvilka uz ielas. Bet skats kā tas notika gan vairs it nemaz neatgādināja to cēlo likumsargu, kurš pirms pāris minūtēm, varbūt pat mazāk, bija iekāpis šajā autobusā. Sieviete samiegojusies, lai gan ko tur vainot miegu, drīzāk kaut ko salietojusies, knapi dzīva, pēc izskata tiai kauli un āda. Policists viņu sagrābj aiz jakas apkakles un kā tādu kartupeļu maisu izvelk ārā uz asfalta. Sieviete, tā šķiet, pat neaptvēra notiekošo. Bet, domājot logiski, tam vajadzētu būt ļoti sāpīgi. Jau fakts vien, ka autobuss atrodas krietnu gabaliņu virs ietves un šis sievietei bija tikai brīvais kritiens pret pelēko, cieto ietves virsmu. Tā viņu izdabūja ārā. Ar vīrieti viss notika mierīgāk. Otrs policists viņu tikai pieturēja (protams, diezgan brutāli), bet telpu viņš atstāja pats uz savām kājām.

Mēs, citi pasažieri, tik vien paspējām kā ievilkt elpu un to aizturēt. Un jau viss! Autobusa durvis atkal aizverās un tas dodās tālāk. Bet sajūtas vēl paliek un virmo gaisā. Sašutums tik daudzu sejās. Izbrīns. Un savāda nesaprašana par to, kas noticis. Bet vai neviens nevarēja pateikt, ka viņi tomēr, kaut nedaudz, bet tomēr ir dzīvi, un nav viņi kartupeļu maisi! Vai es to nevarēju? Teikt, ka biju apjukusi? Nē, nu gan jau es būtu varējusi kādam piebalsot. Ha, cik muļķīga atruna, vai ne?

Un kas ir trakāk- sirdēties par policistu brutālo rīcību vai arī tikai nicināt šos bezpajumtniekus? Bet kas es tāda, un kas pie velna jūs tādi, lai tagad kādu vainotu. Vai lai teiktu, kā nu kuram bija jārīkojās. Tā nožēlojamība tracina. Un savā veidā tas pretīgums uzrunā. Lūk, vismaz būs virziens, kur mātēm vērst savu pirkstu un teikt- tas ir slikti! Sasodīts, tad parādiet ko absolūti tīru un nevainīgu! Ak, samaitāta pasaule, ja? Un kas par to? Mana pasaule! Un mans stāsts par bomžiem autobusā.

Un es nevēršu savu nosodījumu kādā virzienā. Vismaz ne tagad, jo, ja teiktu "nekad", tu jau tāpat zinātu, ka tie ir meli. Galu gala savu mērķi jau es sasnidzu- aizbraucu no punkta A uz punktu B. Bet fascinē, cik svešāda mēdz būt pasaule. Un fascinē, cik ļoti vēlos to mīlēt!



/Pretty People do Ugly Things/

jautājums atklāts

Tā notiek, ka gadās aizdomāties par dažādām lietām, un šoreiz nekādi nevaru atrast atbildi kādam jautājumam. Jā, var jau būt, ka jautājums ir pat muļķīgs, turklāt jau vairākiem cilvēkiem esmu to prasījusi, bet nu nekā! Atbildes kā nav tā nav.

Respektīvi, jautājums ir par Svēto Vakarēdienu.

Luterāņu baznīcas mājaslapā (http://www.draudze.org.uk/lv/?ct=sv_vakarediens) šis notikums skaidrots: „Svētais vakarēdiens ir sakraments, kur dienišķā maize un vīns savienojas ar Dieva apsolījumu un Dieva klātbūtne kļūst par svētību.” Svētajos rakstos (1.Kor 10:16–17) rakstīts: „Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?”

Svētais Vakarēdiens kristīgajā pasaulē ir bijis viens no strīdīgākajiem, kā arī sarežģītākajiem jautājumiem.

Virspusēji skatoties, varētu sadalīt ticīgos divās grupās:

1.)Tajos, kuri Kristus miesas iemiesošanos Svētajā Vakarēdienā uztver simboliski (piemērs: Mācītājs Mārtiņš Balodis: „Baudot Svēto vakarēdienu mēs ticībā baudām Kristu. Tas nozīmē, ka baudot maizi un biķeri mēs Kristu nebaudām burtiski, bet gan garīgi.”; vai profesora Roberta Feldmaņa rakstītais: „Cvinglijs, un līdz ar viņu arī Šveices reformācijas vēlākie darbinieki, Sv. Vakarēdienā saskatīja vienīgi simbolisku piemiņas aktu, tulkojot Jēzus Kristus Iestādījuma vārdus – “tā ir Mana Miesa, tās ir Manas Asinis” tikai kā līdzībā teiktus un tulkojamus “tas nozīmē”. Būdami sava laika apgaismības un filozofisko skolu domāšanas cilvēki, tie noraidīja kā cilvēka prātam nepieņemamu Kristus patieso Klātbūtni sakramentā. Līdz ar to Sv. Vakarēdiens viņu uzskatā kļūst vienīgi par skaistu simbolu, par atgādinājumu un piemiņu Kristus mīlestībai uz mums.”)

2.) Tie ticīgie, kuri tiešām uzskata, ka vīnā un maizē iemiesojas reāla Kristus miesa un viņa asinis. (piemērs: Mārtiņš Luters: „Svētais Vakarēdiens ir Kunga Kristus patiesa miesa un asinis maizē un vīnā, ko ēst un dzert mums, kristiešiem, ar Kristus vārdiem ir pavēlēts.”)

Es spēju saprast pirmo grupu no šiem ticīgajiem, bet par otro grupu man rodas liels jautājums, uz kuru neesmu atradusi atbildi- ja cilvēki ticēja, ka maize, ko viņi saņem sakramenta laikā ir īsta Kristus miesa, un šis vīns, ko viņi dzer, ir reālas asinis, kāds var būt iemesls ēst īstu cilvēka (termins „cilvēks”, runājot par Kristu gan nav it nemaz atbilstošs, bet es to izvēlos, jo ticīgie taču ticēja arī viņa cilvēcīgajai misai, ne tikai Kristus dievišķīgumam) miesu un dzert tā asinis? Vai tiešām ticība to liek? Vai tā to pieļauj? Un, galu galā, vai tad process, kad cilvēks ēd cita cilvēka miesu nav kanibālisms?

Zinu, ka esmu šeit izplūdusi un diez vai kādam būs vēlme man sniegt atbildi, bet es būtu ļoti pateicīga.

informāciju centos atrast:

http://www.paviladraudze.lv/resursi/krajumi/27-bib…

http://www.ebaznica.lv/?p=5227

http://www.erglubaznica.lv/?ct=aktuali&fu=read…

http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=teologiski_r…

http://www.oh.lv/liepajas/?ct=sv_v

BAMS

kā caur koppapīru
ikvienā manā šunā
esi ielaists
tu

un nav nozīmes
ko rūnās vai sanskritā
par šo spēj uzrakstīt
kāds

bet savās runās
mākam noslēpt
gan īsto, gan
melus

tāpēc nākam noķert
vēl kādu sapni
lai ir,
ko tajās pasaku grāmatās
rakstīt

tikai raugies,
lai tevi nesāk saukt par
ķertu

nu tu taču zini
kā šī pasaule
iekārtota

/foto: http://dopefriend.com/portfolio /

GAIDOT GODO

Semjuels Bekets. Un Karaliskā improvizācijas teātra izrāde. Absurds.

Semjuels Bekets

Un daudz pārdomu manā galvā.
Izlasīju šādus vārdus: "autors neieliek lugā morāli kā uz delnas- to jāatrod pašam (ja ir tāda vēlēšanās)."

Respektīvi, kā jau vienmēr, es varu (un šoreiz varētu teikt, ka man pat oficiāli ir atļauts) palikt pati savā patiesībā, neatkarīgi no tā, kāda ir tavējā, un ka tās abas, lūk, varētu mijiedarboties!

GAIDOT GODO
Un daudz spekulācijas par to, kas tad īsti Godo ir. Izlasīju pat variantu, ka tas ir Dievs vai kaut kas uz to pusi.

Bet mani šis jautājums nenomāc tik daudz, kā citi.
Dvēseles pornogrāfija. Un absurds.
Un te pekšņi tā sajūta, ka nav viss nemaz tik absurds!
Mēs taču arī gaidām. Visu dzīvi gaidām.
Un esam. Tā ir svarīgākā darbība- būt.


Jānis Skutelis(Didi) un Varis Klausītājs (Gogo)


-Varbūt pakaramies?
-Varētu!
-Tu pirmais! Tu esi vieglāks!
-Nē, tu pirmais, jo esi smagāks!
-...
-...
-Mums nav striķis.
-Man ir josta!
-Vai tā izturēs?
(pārrauj jostu)
- Un ko tagad daram?
-Rīt paņemsim striķi!

Un šis dialogs tika tikko uzrakstīts ļoti slikti. Bet tika uzrakstīts, unn, iespējams, ka tas vien, kaut nedaudz, kaut pavisam, pavisam nedaudz, kaut ko nozīmē. Man vismaz nozīmē. Un pie tā arī paliksim, lai kārtējo reizi neveidotos mūsu "patiesību" konfrontācija.


Jānis Skutelis (Gogo) un Juris Strenga (Lakī)

Ziniet, šis teksts ir man vienai. Tīri intīms, bet parādīts uz āru.
Kā pornogrāfijā!
Bet vakar it nekā neintīma nebija. Tā bija nepiespiesta, sarežģita, bet tajā pašā laikā ļoti vienkārša dvēseles pornogrāfija. Nezinu, kā vēl apspēlēt šos vārdus.

Bet man patika.
Ļoti, ļoti.
Un Lainei ir laba gaume.
Ļoti, ļoti.

dumības galvā. galva pilna.

ja tu kaut ko tiešām vēlies, tad tas ne sūda nenotiks
viss atnāk tad, kad vai nu ir par vēlu, vai arī tu jau esi iemācījies dzīvot bez tā un nu jau esi sācis pat nedaudz bīties no savām kādreizējajām alkām un pēc tām vairs it nemaz netiecies.

pie velna!
kā mums pašiem izdodas tik labi čakarēt savas dzīves?
un vēl "labāk"- bez saskatāmiem (pat pati nevaru saskatīt, kur nu vēl citi) iemesliem šaudam paši sevi un pārmetam

un kā būtu, ja būtu?

un kā lai atrod to īsto ceļu?

šodien par daudz jautājumu.
paņemu pauzi


/ Ogists Rodēns- Domātājs- viena no pasaules slavenākajām un zināmākajām (varētu teikt- populārākajām) skulptūrām/



un vēl- būtu tik labi, ja kāds pateiktu priekšā, ko darīt, bet nez kāpēc visi klusē gluži kā partizāni

dialektika

tēze -> antitēze -> sintēze

tādi mērķi kā mainīt sevi man šķiet ļoti tāli- TĀLI

uz vietas lai sēž citi!


es mainīšos rīt.. (bet nekas jau nemainās gadiem)

un tu izmainītu?

-tikai neasaki atkal tās muļķības par to, ka es tevi nepazīstu

-nē, nē! to es pat negrasījos teikt
(vai! kā viņš zināja? vai es to saku tik bieži? nu ne taču! bet, bet.. kā? ko lai tagad saka?)

-tad labi, ka negrasījies tā teikt

-tas tāpat neko nemainītu

-jā, nemainītu gan





klusums
kārtējo reizi klusums

iz

Ne jau viss izzūd. Izgaist. Izplēn. Man paliek tik daudz no visa, kas bijis.

Izjūti, mīļais, izjūti, izbaudot to!

Un tad, ja varēšu izstāstīt, cik ļoti, es stāstīšu. Atdot visu. Lūk, tas ir jāprot! Izdod sevi!

Nē, nē! Ne jau izandelē kā lētu preci tirgū. Bet gan kā neaprakstāmu un nekādā summā nenovērtējamu dārgumu izdod pats sevi.

Tu teiksi- labdarība? Jā, var jau būt!

Labdarība->filantropija-> cilvēkmīlestība
Labdarība -> devība -> izšķērdība
Labdarība -> pakalpojums -> serviss
Labdarība -> žēlestības dāvana -> ubaga dāvana

Vai redzi, cik daudz tev iespējas?
Atrodi īsto starp izvēlēm

Mīli.
Izšķied.
Apkalpo.
Vai arī liec citiem kā ubagiem savā priekšā zemoties.

Un reizēm arī es kā ubags lūdzu: "Izdod sevi!"
Izdod sevi!
Iz došanas tu vari tik daudz.
Bet iz došanas vajag mācēt arī ņemt

Jo ne jau viss izgaist. Man paliek tik daudz no visa, kas bijis. Un paliek arī tev.

/Dolk Stencils art/