svētdiena, 2011. gada 10. aprīlis

uzdūros

http://www.youtube.com/watch?v=gCTACQt9j64&feature=player_embedded


5 LAUSKAS SUB?KULTŪRAS ir dokumentāla īsfilma par dažām no Latvijas subkultūrām.
Īsfilma uzņemta sadarbībā ar studiju Elm Media un par Eiropas Komisijas programmas „Jaunatne darbībā" finansējumu projekta „Roku rokā ar citādo" ietvaros.
Lasīt vairāk: http://our-fire.net/?p=290

Vakars. Setdiena.

Pie pieturas piebrauc 40. autobus, par ko manāmi nopriecājos, jo, lai gan ārā ir manis tik ļoti kārotais pavasaris, tomēr vakari joprojām vēsi un saslimt nepavisam negribās. Tā nu iekāpju transporta līdzeklī, kā jau vienmēr pārlaižu acis visapkārt, cenšoties novērtēt situāciju un atrast to ērtāko vietiņu, kur piemesties. Jā, ieraugu savu vietu! Raitā solī pieeju, apsēžos. Blakus man sēž jauna sieviete, bet tāda parasta, pelēka. Ja es būtu puisis, tad par viņu teiktu: "Nekas īpašs!" Bet, fuj! Tā taču nedrīkst runāt. Un pati pie sveis nokaunos par šādām domām.

Aiz manis atrodas šī autobusa daļa, kur krēsli novietoti pa četri- viens otram pretī. Un tur savu patvērumu vai vienkārši sēžamvietu atraduši.. Jā! Nez kā viņus pareizāk nosaukt. Man kaut kā negribas teikt- bomži vai vienkārši bezpajumtnieki, bet tā vismaz visiem uzreiz ir skaidrs, par ko runāju, plus vēl nezinu, neesmu atradusi, kādā vārdā šos ļaudis godināt. Viņi bija divi- vīrietis un sieviete, tā šķiet. Bet tā kā arī bezpajumtnieki jau ir dažādi, jāpiemetina, ka šie tiešām izskatījās nožēlojami un tā vien šķita, ka viņi tikai knapi eksistē. Ir taču redzēti arī tādi, kuri vēl ir dzīvi. Bet šie- nē! Piedodiet, ka uzdrīkstos tā teikt, bet tie jau vairs nebija dzīvi, tikai knapi saglabājot pēdējos pieturas punktus, lai elpotu, sēdētu, ietu. Neaizmirsīsim arī šo faktu- dzertu. Abi braucēji jau bija pamanījušies aizmigt, nezinu gan, cik tālu jau viņi varēja būt braukuši.

Protams, visi citi autobusa pasažieri, mani ieskaitot, uz viņiem meta sepenus, nadīgus skatienus, bet pēcāk centās izlikties, ka šādus cilvēkus nepmana, tādi taču nemaz nav un viss ir tik skaisti un jauki, un spoži, un tīri, un mūsu sasodīti mietpilsoniskā dzīvīte taču ir tik fantastiski kolosāla, un mēs lūk dzīvojam pareizi, maksājam nodokļus, ejam uz skolu, uz darbu, bērniem rādām- tas ir pareizi, bet tas nav! Un nē, mēs jau paši savas dzīves nesadiršam, apātiski pieķeroties pagātnei, skrienot pēc nekad nesasniedzamā, mēs nečakarējam ne sevi, ne arī citus, nezinot, ko gribam.. Mēs visu daram tā kā vajag, tad, kad vajag, pie tam arī tur kur vajag!

Pēkšņi autobus apstājas. Nu tam jau nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam- sarkanā gaisma vai pietura. Bet šoreiz nē! Paskatos apkārt- nav ne viens, ne otrs. Durvis atverās. Iekāpj divi samērā jauni, tumšajās policistu formās ģērbušies kungi. Jā, viņi piedr pie tās kārtas, kuru sauc par kungiem un godā, izskatā laipnām, tomēr arī skarbām sejām, skaistiem augumiem. Nu policisti, šī vārda labajā nozīmē. Tādi, kuri spēj rādīt piemēru citiem un ar visu sirdi un dvēseli vēlas uzturēt kārtību, pie tam to arī dara. Jā, bet neviens jau nezin, kā tas garais iespējams sit mājās sievu un saviem berniem uzstāda nesasniedzamus mērķus un niknojas, kad viņiem kas nepadodas. Vai arī, ko dara tas otrs, kad novilcis formu, kā viņš žūpo pie bāra letes un pats izraisa kautiņus tajā, zinot, ka izspruks cauri sviekā. Vai, sanāca aizrunāties! Varbūt vienkārši paiksim pie fakta- policisti un viss, jo velns sazin vai tā par bāru un sievas sišanu ir patiesība, vai tikai manas fantāzijas augļi, un mēs, godīdgie ļaudis, jau nevienu bez iemesla neapsūdzam, vai ne?

Savā prātā izdomāju, ka šoferītis pa rāciju noteikti sazinājies ar centrāli vai ko tādu un šī kārtībsargu atrašanās busā nekādi nav nejauša. Un nav jau arī! Raitā solī, neko citu nemaz nepamanotot abi teju vai pieskrien (tomēr tā zolīdi un pat cēli, nevis neveikli un lempīgi) aizmigušajiem bomzīšiem. Un viss tālākais jau notika ļoti ātri. Sākumā policisti uzbļāva, lai gulētāji ātri ceļās augšā un seko viņiem. Nekadas reakcijas no guļošo puses. Iespējams, policisti vēl ko teica, bet tad viens no viņiem sargāba tuvāk sedošo sievieti un izvilka uz ielas. Bet skats kā tas notika gan vairs it nemaz neatgādināja to cēlo likumsargu, kurš pirms pāris minūtēm, varbūt pat mazāk, bija iekāpis šajā autobusā. Sieviete samiegojusies, lai gan ko tur vainot miegu, drīzāk kaut ko salietojusies, knapi dzīva, pēc izskata tiai kauli un āda. Policists viņu sagrābj aiz jakas apkakles un kā tādu kartupeļu maisu izvelk ārā uz asfalta. Sieviete, tā šķiet, pat neaptvēra notiekošo. Bet, domājot logiski, tam vajadzētu būt ļoti sāpīgi. Jau fakts vien, ka autobuss atrodas krietnu gabaliņu virs ietves un šis sievietei bija tikai brīvais kritiens pret pelēko, cieto ietves virsmu. Tā viņu izdabūja ārā. Ar vīrieti viss notika mierīgāk. Otrs policists viņu tikai pieturēja (protams, diezgan brutāli), bet telpu viņš atstāja pats uz savām kājām.

Mēs, citi pasažieri, tik vien paspējām kā ievilkt elpu un to aizturēt. Un jau viss! Autobusa durvis atkal aizverās un tas dodās tālāk. Bet sajūtas vēl paliek un virmo gaisā. Sašutums tik daudzu sejās. Izbrīns. Un savāda nesaprašana par to, kas noticis. Bet vai neviens nevarēja pateikt, ka viņi tomēr, kaut nedaudz, bet tomēr ir dzīvi, un nav viņi kartupeļu maisi! Vai es to nevarēju? Teikt, ka biju apjukusi? Nē, nu gan jau es būtu varējusi kādam piebalsot. Ha, cik muļķīga atruna, vai ne?

Un kas ir trakāk- sirdēties par policistu brutālo rīcību vai arī tikai nicināt šos bezpajumtniekus? Bet kas es tāda, un kas pie velna jūs tādi, lai tagad kādu vainotu. Vai lai teiktu, kā nu kuram bija jārīkojās. Tā nožēlojamība tracina. Un savā veidā tas pretīgums uzrunā. Lūk, vismaz būs virziens, kur mātēm vērst savu pirkstu un teikt- tas ir slikti! Sasodīts, tad parādiet ko absolūti tīru un nevainīgu! Ak, samaitāta pasaule, ja? Un kas par to? Mana pasaule! Un mans stāsts par bomžiem autobusā.

Un es nevēršu savu nosodījumu kādā virzienā. Vismaz ne tagad, jo, ja teiktu "nekad", tu jau tāpat zinātu, ka tie ir meli. Galu gala savu mērķi jau es sasnidzu- aizbraucu no punkta A uz punktu B. Bet fascinē, cik svešāda mēdz būt pasaule. Un fascinē, cik ļoti vēlos to mīlēt!



/Pretty People do Ugly Things/



otrdiena, 2011. gada 5. aprīlis

jautājums atklāts

Tā notiek, ka gadās aizdomāties par dažādām lietām, un šoreiz nekādi nevaru atrast atbildi kādam jautājumam. Jā, var jau būt, ka jautājums ir pat muļķīgs, turklāt jau vairākiem cilvēkiem esmu to prasījusi, bet nu nekā! Atbildes kā nav tā nav.


Respektīvi, jautājums ir par Svēto Vakarēdienu.


Luterāņu baznīcas mājaslapā (http://www.draudze.org.uk/lv/?ct=sv_vakarediens) šis notikums skaidrots: „Svētais vakarēdiens ir sakraments, kur dienišķā maize un vīns savienojas ar Dieva apsolījumu un Dieva klātbūtne kļūst par svētību.” Svētajos rakstos (1.Kor 10:16–17) rakstīts: „Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?”

Svētais Vakarēdiens kristīgajā pasaulē ir bijis viens no strīdīgākajiem, kā arī sarežģītākajiem jautājumiem.


Virspusēji skatoties, varētu sadalīt ticīgos divās grupās:

1.)Tajos, kuri Kristus miesas iemiesošanos Svētajā Vakarēdienā uztver simboliski (piemērs: Mācītājs Mārtiņš Balodis: „Baudot Svēto vakarēdienu mēs ticībā baudām Kristu. Tas nozīmē, ka baudot maizi un biķeri mēs Kristu nebaudām burtiski, bet gan garīgi.”; vai profesora Roberta Feldmaņa rakstītais: „Cvinglijs, un līdz ar viņu arī Šveices reformācijas vēlākie darbinieki, Sv. Vakarēdienā saskatīja vienīgi simbolisku piemiņas aktu, tulkojot Jēzus Kristus Iestādījuma vārdus – “tā ir Mana Miesa, tās ir Manas Asinis” tikai kā līdzībā teiktus un tulkojamus “tas nozīmē”. Būdami sava laika apgaismības un filozofisko skolu domāšanas cilvēki, tie noraidīja kā cilvēka prātam nepieņemamu Kristus patieso Klātbūtni sakramentā. Līdz ar to Sv. Vakarēdiens viņu uzskatā kļūst vienīgi par skaistu simbolu, par atgādinājumu un piemiņu Kristus mīlestībai uz mums.”)

2.) Tie ticīgie, kuri tiešām uzskata, ka vīnā un maizē iemiesojas reāla Kristus miesa un viņa asinis. (piemērs: Mārtiņš Luters: „Svētais Vakarēdiens ir Kunga Kristus patiesa miesa un asinis maizē un vīnā, ko ēst un dzert mums, kristiešiem, ar Kristus vārdiem ir pavēlēts.”)


Es spēju saprast pirmo grupu no šiem ticīgajiem, bet par otro grupu man rodas liels jautājums, uz kuru neesmu atradusi atbildi- ja cilvēki ticēja, ka maize, ko viņi saņem sakramenta laikā ir īsta Kristus miesa, un šis vīns, ko viņi dzer, ir reālas asinis, kāds var būt iemesls ēst īstu cilvēka (termins „cilvēks”, runājot par Kristu gan nav it nemaz atbilstošs, bet es to izvēlos, jo ticīgie taču ticēja arī viņa cilvēcīgajai misai, ne tikai Kristus dievišķīgumam) miesu un dzert tā asinis? Vai tiešām ticība to liek? Vai tā to pieļauj? Un, galu galā, vai tad process, kad cilvēks ēd cita cilvēka miesu nav kanibālisms?


Zinu, ka esmu šeit izplūdusi un diez vai kādam būs vēlme man sniegt atbildi, bet es būtu ļoti pateicīga.



informāciju centos atrast:

http://www.paviladraudze.lv/resursi/krajumi/27-bib…

http://www.ebaznica.lv/?p=5227

http://www.erglubaznica.lv/?ct=aktuali&fu=read…

http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=teologiski_r…

http://www.oh.lv/liepajas/?ct=sv_v