Cik savādi, ka reizēm vajag tik maz, lai smaids būtu līdz pat ausīm un, kā šķiet, to ne par ko un nekādiem līdzekļiem nevarētu dabūt prom. Un nevajag jau arī! It nemaz.
Darbu vairāk, nekā spēka. Bet kas par to, nu vismaz kas par to šodien? Nē, tā nu gluži šīs lietas neiet, tāpēc jāsaņemas, bet, ziniet ko, tas jau nenozīmē, ka jāizdzēš smaids.
Muļķības, lūk, tām vajadzētu pildīt manu dzīvi! Lielas un mazas kaudzes ar visdažādākajām muļķībām- raibas un melnbaltas, tādas lielas, apaļas, un tad pa vidu arī sīkās, tās ar amizanto pieskaņu un arī pavisam nopietnās. Lai gan, cik nu muļķības vispār var būt nopietnas!
Un muļķībās nav nekā slikta, ja vien neļauj tām transformēties tālāk. Cik savādi, ka reizēm pietiek ar vismazāko muļķību, lai gan tās lielās kaudzes nav līdzējušas. Un smaids. Smaids visam.
pirmdiena, 2011. gada 23. maijs
pirmdiena, 2011. gada 16. maijs
Pietrūkst
Sēžu bibliotēkā un galva kā spainis. Jā, ir šis salīdzinājums muļķīgs, bet sajūta jau arī tāda ir.
Bermonts (Avalovs, ha, nekāds Avalovs viņš nav. Un tas ir mans pēdējais vārds. Tas krievu profesora raksts mani pārleicināja. Un pat pulkvedis viņš nav :D ). Golcs. Balodis. Un Zemitāns. Ulmanis. Deņikins. Kolčaks. Tad vēl Peniķis. Un "Blitzschlag".
Ha, zinu, ka tikai man šie sasodītie vārdi likās interesanti. Bet tas jau nekas.
Sēžu bibliotēkā. Un galva tik tiešām kā spainis.
Plānā vēl mazliet Bermonta, jo līdz Latgalei tikpat šodien netikšu.
Bet tik ļoti gribu, lai kāds pasaka, ka būs labi. Un šķiet, ka es varētu tagad piecelties, skriet līdz otram telpas galam, nežēlīgi bļaujot un kliedzot, kāri tverot pēc dziļi ievilktas elpas, kuru tad varētu atkārtoti izkliegt un tad nosēsties uz grīdas, pieraut kājas sev cieši klāt, vērties nekur un ļaut dvēselei izraudāt it visu, kas sakrājies.
Bet ne sūda tā nenotiks! Ieraujos rāmī, aizbultēju apziņu un turpinu cerēt, ka kāds pateiks un parādīs, ka "viss taču ir un arī būs sasodīti labi".
Bibliotēka.
Un galva kā spainis.
Pietrūkst.
Vienmēr kaut kas pietrūkst.
Bermonts (Avalovs, ha, nekāds Avalovs viņš nav. Un tas ir mans pēdējais vārds. Tas krievu profesora raksts mani pārleicināja. Un pat pulkvedis viņš nav :D ). Golcs. Balodis. Un Zemitāns. Ulmanis. Deņikins. Kolčaks. Tad vēl Peniķis. Un "Blitzschlag".
Ha, zinu, ka tikai man šie sasodītie vārdi likās interesanti. Bet tas jau nekas.
Sēžu bibliotēkā. Un galva tik tiešām kā spainis.
Plānā vēl mazliet Bermonta, jo līdz Latgalei tikpat šodien netikšu.
Bet tik ļoti gribu, lai kāds pasaka, ka būs labi. Un šķiet, ka es varētu tagad piecelties, skriet līdz otram telpas galam, nežēlīgi bļaujot un kliedzot, kāri tverot pēc dziļi ievilktas elpas, kuru tad varētu atkārtoti izkliegt un tad nosēsties uz grīdas, pieraut kājas sev cieši klāt, vērties nekur un ļaut dvēselei izraudāt it visu, kas sakrājies.
Bet ne sūda tā nenotiks! Ieraujos rāmī, aizbultēju apziņu un turpinu cerēt, ka kāds pateiks un parādīs, ka "viss taču ir un arī būs sasodīti labi".
Bibliotēka.
Un galva kā spainis.
Pietrūkst.
Vienmēr kaut kas pietrūkst.
ceturtdiena, 2011. gada 12. maijs
vita in momento
Dzīve beidzas tad, kad aptrūkstas sapņi.
Tad beidzamies mēs paši.
Bet tā sajūta,
ka kaut kas trūkst.
Tā gan nekur vēl nepazūd.
Mazās laimes pilda manu dzīvi
Un sapņi nepazūd
Reizēm esmu dzīva pa īstam
Tad beidzamies mēs paši.
Bet tā sajūta,
ka kaut kas trūkst.
Tā gan nekur vēl nepazūd.
Mazās laimes pilda manu dzīvi
Un sapņi nepazūd
Reizēm esmu dzīva pa īstam
Abonēt:
Ziņas (Atom)