Cik savādi, ka reizēm vajag tik maz, lai smaids būtu līdz pat ausīm un, kā šķiet, to ne par ko un nekādiem līdzekļiem nevarētu dabūt prom. Un nevajag jau arī! It nemaz.
Darbu vairāk, nekā spēka. Bet kas par to, nu vismaz kas par to šodien? Nē, tā nu gluži šīs lietas neiet, tāpēc jāsaņemas, bet, ziniet ko, tas jau nenozīmē, ka jāizdzēš smaids.
Muļķības, lūk, tām vajadzētu pildīt manu dzīvi! Lielas un mazas kaudzes ar visdažādākajām muļķībām- raibas un melnbaltas, tādas lielas, apaļas, un tad pa vidu arī sīkās, tās ar amizanto pieskaņu un arī pavisam nopietnās. Lai gan, cik nu muļķības vispār var būt nopietnas!
Un muļķībās nav nekā slikta, ja vien neļauj tām transformēties tālāk. Cik savādi, ka reizēm pietiek ar vismazāko muļķību, lai gan tās lielās kaudzes nav līdzējušas. Un smaids. Smaids visam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru