Savādi, cik bieži mani uz gājēju pārejām centušies (ne)nobraukt. Vismaz jādoma, ka tā, spriežot pēc riepu svilpoņas pilsētas ritmā. Un, re, saule atkal sarāvās. Kā sirds.

Eju tālāk. Un atkal savādi, ka nez pa kuru laiku saule atguvusi sevi, savu stāju. Klip-klap. Skan papēži, dilstot pret raupjā asfalta virsmu. Bet ja nu man būtu rati? Švīk! Pilsēta elpo.

Tik nolādēti skaists rudens, pieskaitīts pie "man nepatīk". Un elpa nav salta.

Klip- klap tālāk bez ratiem. Un viens. Pavisam viens cilvēks var būt. Viens ar ielu. Vai bez tās Saule, šķiet, sarāvusies atkal. Un nav vienalga. Un sirds. Tāpat. Punkts.